“Mans vectēvs ir pastmarka”, Laura Ķeniņš

Back

Next

Picture 1 of 1

Kopsavilkums

Lai gan Latvijas valdība vēlas, lai emigrējušie latvieši un to ģimenes atgriežas, pārcelšanās “atpakaļ” uz valsti, no kuras mani vecvecāki emigrēja, man dažkārt šķita mulsinoša un saspīlēta, tomēr kādu dienu pasta nodaļā es beidzot sajutos, ka šeit iederos.

Par autori

Mani vecvecāki emigrēja no Latvijas uz Kanādu Otrā pasaules kara laikā, tur kļūstot par aktīviem latviešu kopienas locekļiem. Es pirmo reizi apciemoju Latviju 2005.gadā, bet 2012.gadā uz turieni pārcelos dzīvot. Es Rīgā strādāju kā žurnāliste un māksliniece.

1. Mani  vecvecāki tāpat kā daudzi citi latvieši pēc Otrā pasaules kara emigrēja no Latvijas uz Kanādu

2. un nepavisam ne tieši: vispirms viņus laikā, kad Baltijas valstis bija okupējuši nacisti, nosūtīja strādāt uz Vāciju

3. tad viņi kļuva par bēgļiem Parīzē, kur mans vectēvs pabeidza studijas, kļūstot par komponistu; viņam piedāvāja darbu Kanādā

4. un daudz vēlāk es no Kanādas pārcēlos uz dzīvi Latvijā.

5. Saskaņā ar Latvijas imigrācijas likumdošanu un konvenciju, esmu dzimusi kā Latvijas trimdinieks. / Sveiks!

6. Dažkārt es šeit jūtos kā latviete, bet dažkārt nē. / Labdien! Kafiju, lūdzu! (latviski ar akcentu) / Jā, mums ir kafija (smejoties, angliski)

7. Santehniķis: Paies kāds laiks, esmu te ar to ārzemnieci / Kliente: Nē, mums nav jums jāmaksā, tā šeit tas netiek darīts!

8. Bet 2012.gada novembrī Latvijas pasts izdeva pastmarku kolekciju ar komponistu attēliem. Viens no viņiem bija mans vectēvs.

9. Astoņas no šīm markām, lūdzu! / Vai šīs?? Vai esat droša? / Jā…tas ir mans vectēvs!

10. Pasta darbiniece man iedeva arī dažas lielās markas no pilnajām pastmarku lapām / un ar sava vectēva pastmarkām es sajutos īsta